Centrālās bankas veiktie pasākumi, kuru mērķis ir mākslīgi uzturēt zemu procentu likmi. Mērķis ir stimulēt ieguldījumus. Tomēr tās galvenokārt nosaka peļņas gaidas. Ja nav atbilstošu gaidu, pat nulles procentu likme principā nepiesaista jaunas investīcijas. Dažkārt šķiet, ka centrālo banku vadītāji šo neapstrīdamo faktu aizmirst. Arī centrālās bankas turpmāka procentu likmju samazināšana, visticamāk, nedos lielu efektu, ja procentu likmju līmenis jau ir zems; citiem vārdiem sakot, centrālās bankas procentu likmju politika ir ierobežota. — Tomēr, iespējams, zemā procentu likme palielinās bezdarba līmeni. Jo, ja reālās algas nesamazinās tikpat lielā mērā kā kapitāla izmaksas – un tas ir likums, ņemot vērā darba tirgus neelastību, – tad daudzi uzņēmumi aizstās darbaspēku ar tagad lētāku kapitālu. Galvenokārt tiks zaudētas darbavietas zemu atalgotā sektorā. – Tad “lētā nauda” tiek novirzīta tādiem mērķiem, kas dod salīdzinoši mazu peļņu (nekustamais īpašums, “cementa zelts”), nevis ilgtermiņa (ilgtermiņa) izaugsmi veicinošiem ieguldījumiem, lai ieviestu inovācijas ražošanā un produktā; tādējādi ar procentu sadales funkcijas palīdzību ierobežotie faktori vairs nenonāk pie labākā saimnieka (pie vislabvēlīgākā resursu sadalījuma). Kad finanšu krīzes laikā, kas sekoja paaugstināta riska hipotekāro kredītu krīzei, ECB saglabāja ļoti zemu procentu likmi, daudzas privātās mājsaimniecības Vācijā aizņēmās parādu un spekulatīvi ieguldīja naudu nekustamajā īpašumā, pat ārvalstīs, kas līdz tam bija lētākas, piemēram, Īrijā un Lietuvā, un tas izraisīja nekustamā īpašuma cenu strauju kāpumu. Tādējādi kapitāls tiek novirzīts mazāk produktīviem un/vai riskantiem mērķiem. – Turklāt zemas procentu likmes stimulē luksusa patēriņu. Privātās mājsaimniecības aizņemas lēti, piemēram, lai dotos ceļojumā apkārt pasaulei. Tā kā uzkrājumi bieži vien vispār nav izdevīgi – inflācijas līmenis ir augstāks nekā uzkrājumu procenti -, privātās mājsaimniecības tik un tā patlaban patērē vairāk, un tas notiek ar tālejošām sekām uz uzkrājumu rēķina slimības un vecumdienās. – Pastāvot brīvai kapitāla apritei, “carry trades” darījumi izmantos lēto naudu iekšzemē, piemēram: Japānā ap 2000. gadu, Rietumeiropā ap 2009. gadu – un ieguldīt to ārzemēs ar augstākām procentu likmēm (augstākas procentu likmes) – tajā laikā galvenokārt ASV valdības obligācijās. Turklāt starptautiski aktīvi uzņēmumi arī novirzīs līdzekļus, kas iegūti ar zemām procentu likmēm, saistītajiem uzņēmumiem ārvalstīs. Rezultātā – līdz ar zemo procentu likmju politiku valsts valūtas maiņas kurss krītas; imports – Japānā ap 2000. gadu: nafta, pārtika – kļūst dārgāks, līdz ar to pieaug arī dzīves dārdzība. Taču tas galvenokārt ietekmē zemāku ienākumu saņēmējus [CH: Bezüger]: notiek ienākumu pārdale. – Finanšu vēsture var pārliecinoši pierādīt, ka zemas procentu likmes mudina valdības uzņemties papildu parādsaistības un aizņemto naudu izdalīt vēlētājiem – īpaši gaidāmo vēlēšanu gadījumā. Šādas vēlēšanu dāvanas reti veicina ekonomikas produktivitātes pieaugumu. – Akciju sabiedrības zemo procentu likmju laikā regulāri ņēma lētus aizdevumus, lai par šo naudu atpirktu savas akcijas; tādējādi akciju cenas tiek mākslīgi paaugstinātas. – Turklāt monetārās politikas uzturētās zemās procentu likmes nozīmē arī zaudējumus no privātpersonu noguldījumiem bankās. Tagad par saviem noguldījumiem viņi saņem ļoti mazus procentus. Saskaņā ar precīziem aprēķiniem Vācijas iedzīvotāji zaudēja aptuveni 58 miljardus euro gadā zemo banku noguldījumu procentu likmju dēļ, centrālajai bankai īstenojot zemo procentu likmju politiku paaugstināta riska hipotekāro kredītu krīzes izraisītās finanšu krīzes risināšanai. Tas nozīmē, ka noguldītājiem un tiem, kas maksā vecuma pensijas, nācās uzņemties lielāko finanšu krīzes (nepieciešamības dēļ) slogu, kas bieži vien vispār netiek pieminēts. – Jārēķinās arī ar labdarības apvienībām un fondiem, kuru kapitāls tagad ir mazāk ienesīgs. Tagad tām nākas samazināt savus pakalpojumus, piemēram, stipendiju piešķiršanu, tādējādi kaitējot sabiedrībai kopumā. – Taču zemo procentu likmju politikas rezultātā apdrošināšanas sabiedrības un jo īpaši dzīvības apdrošināšanas sabiedrības arī viegli nonāk sarežģītā situācijā. Tas ir tāpēc, ka apdrošināšanas sabiedrības tradicionāli līgumos saviem klientiem sniedz procentu likmes garantiju uz visu mūžu. Tomēr tagad apdrošināšanas sabiedrības var ieguldīt tikai ienākošās kārtējās prēmijas ar procentu likmi, kas ir daudz zemāka par garantēto procentu likmi. Ņemot to vērā, Federālā finanšu uzraudzības iestāde (BaFin) pieprasa Vācijas apdrošināšanas sabiedrībām turēt īpašas rezerves, lai tās spētu nodrošināt klientiem garantētos maksājumus; saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem apdrošināšanas sabiedrībām praktiski nav iespējams samazināt garantētās procentu likmes saistības. Tādējādi Vācijas apdrošinātāji nonāk neizdevīgākā situācijā ļoti konkurētspējīgajā starptautiskajā apdrošināšanas pakalpojumu tirgū. – Visbeidzot, zemo procentu likmju politika veicina izejvielu cenu pieaugumu. Tas ir tāpēc, ka apdrošināšanas sabiedrības un pensiju fondi, izmisīgi meklējot peļņu, daļu aktīvu iegulda preču nākotnes līgumu tirgos. – Galu galā zemu procentu likmju politika ir ekonomiski nenozīmīga, un tai var būt postoša ietekme uz sociālo politiku. Turklāt tās ilgtermiņa ietekme ir grūti paredzama. Ja procentu likmēm tiks atņemta kapitāla cenas funkcija, tas izraisīs dezorientāciju (vispārēju neskaidrību par finanšu lēmumiem un vispārīgi par to, kā rīkoties ekonomiski) finanšu tirgū, un ļoti iespējams, ka tas radīs tik spēcīgus kropļojumus ekonomikā kopumā. – Sk. pārspīlējums, centrālās bankas, uzpirkšana, centrālās bankas, sadales iesaldēšana, ietekmes pētījums par ilgtermiņa garantijām, līgums ar būvniecības sabiedrību, pārspīlēti uzkrājumi, burbulis, spekulatīvie darījumi, burbuļa veidotāji, carry trades, naudas plūsmas efekts, diētas ienesīgums, ekspropriācija, aukstums, finansializācija, finanšu ieguldījumi, sadrumstalotība, nauda, lēta, naudas pārpalikums, nekustamā īpašuma burbulis, krīze, centrālo banku izraisīta krīze, likviditātes slazds, melu un krāpšanas tēze, negatīva procentu likme, nulles procentu likme, Filipsa teorēma, kvantitatīvā mīkstināšana, ienesīguma vajāšana, apspiešana, finanšu, parāda narkotikas, paaugstināta riska hipotekāro kredītu krīze, slēpta politika, seifu bums, pārdale, centrālās bankas izraisīta, konstitūcijas pirmais pants, parāda stimuls, inflācija, procentu likmju starpība, procentu likme, dabiskā, procentu likme, saglabāta zema, procentu likmes sadales funkcija, procentu likmes stimuls, procentu likmes samazināšanas politika, procentu likmes rezerve, zombiju banka. – Sk. 2010. gada Finanšu stabilitātes ziņojumu, 102.f. lpp. (Zemo procentu likmju politikas ietekme uz dzīvības apdrošinātāju spēju uzņemties risku), 2012. gada Finanšu stabilitātes ziņojumu, 42. lpp. un turpmāk (Zemo procentu likmju politika veicina augstāku risku uzņemšanos; zemo procentu likmju politika īpaši ietekmē apdrošināšanas sabiedrības), ECB 2013. gada augusta Mēneša Biļetenu, 50. lpp. un turpmāk. (akciju tirgus attīstība zemo procentu likmju politikas apstākļos; daudzi pārskati), 2013. gada finanšu stabilitātes ziņojums, 54. lpp. (būvsabiedrību problēmas zemo procentu likmju apstākļos), 118. lpp. un turpmāk (apdrošināšanas sabiedrību problēmas), BaFin 2013. gada pārskats, 133. lpp. (piecu gadu prognozes aprēķins apdrošināšanas sabiedrību un pensiju fondu preventīvās uzraudzības ietvaros zemu procentu likmju apstākļos).
Uzmanību: Finanšu enciklopēdija ir aizsargāta ar autortiesībām, un to drīkst izmantot tikai privātām vajadzībām bez skaidras piekrišanas!
Universitātes profesors Dr. Gerhard Merk, Dipl.rer.pol., Dipl.rer.oec.
Profesors Dr. Eckehard Krah, Dipl.rer.pol.
E-pasta adrese: info@jung-stilling-gesellschaft.de
https://de.wikipedia.org/wiki/Gerhard_Ernst_Merk
https://www.jung-stilling-gesellschaft.de/merk/
https://www.gerhardmerk.de/