Nauda, kuras trūkst pārlieku parādā nonākušai valstij, var nākt tikai no četriem avotiem, proti, – attiecīgās valsts nodokļu maksātāji to iegūst paši, – kreditori atsakās no tās, – citu valstu nodokļu maksātāji iejaucas, vai arī – tiek izvēlēts visriskantākais un vienlaikus visbīstamākais veids: centrālā banka samazina valsts parāda spiedienu, izmantojot inflāciju (valsts parāda monetizācija). Šajā gadījumā visi naudas īpašnieki sākotnēji maksā par parādu – viņu pirktspēja samazinās. Tomēr, rūpīgāk izpētot, galvenais slogs galvenokārt gulstas uz pastāvīgajiem darba ņēmējiem un sociālo pabalstu saņēmējiem. Vēsture māca, ka šādā gadījumā ekonomika sabrūk un sabiedrība agrāk vai vēlāk sabrūk pa vīlēm. Vācijai nācās to piedzīvot: sākās hiperinflācija. 1923. gada sākumā piena litra cena bija pieaugusi līdz 200 miljardiem marku, vēstules nosūtīšana maksāja vairākus miljonus marku, un nacionālsociālistu kustība guva arvien lielāku ietekmi. Šā iemesla dēļ centrālajai bankai būtu jāuzmanās no valdības parāda finansēšanas ar jebkādiem līdzekļiem. – Skatīt Eiropas Monetārā savienība, fundamentāla kļūda, ECB kritums, naudas īpašumtiesības, naudas funkcijas, primārais, monetārā politika, monetārā stabilitāte, inflācijas kompensācija, pirktspēja, nominālvērtības princips, politikas saistību neizpilde, dzīves dārdzības indekss, cenu stabilitāte, ēnu valsts, uzkrājumu līmenis, Stabilitātes un izaugsmes pakts, pārdalīšana, centrālās bankas izraisīta inflācija, konstitūcijas pirmais pants, inflācijas ceļš, algas pamatnoteikums.
Uzmanību: Finanšu enciklopēdija ir aizsargāta ar autortiesībām, un to drīkst izmantot tikai privātām vajadzībām bez skaidras piekrišanas!
Universitātes profesors Dr. Gerhard Merk, Dipl.rer.pol., Dipl.rer.oec.
Profesors Dr. Eckehard Krah, Dipl.rer.pol.
E-pasta adrese: info@jung-stilling-gesellschaft.de
https://de.wikipedia.org/wiki/Gerhard_Ernst_Merk
https://www.jung-stilling-gesellschaft.de/merk/
https://www.gerhardmerk.de/